Kuratora koncepts

Kuratora koncepts

Izstādes "Mobilais muzejs. Nākamā sezona" kuratore Solvita Krese


Pandēmijas izraisītās pašizolācijas periodā, kad nepieredzēti daudz cilvēku bija spiesti mainīt savas ierastās dienas gaitas un lielu daļu laika pavadīt mājās, par īpaši izplatītu laika pavadīšanas formātu kļuva TV seriālu skatīšanās, kas savā veidā aizvietoja reālo dzīvi – klātienes tikšanos ar cilvēkiem, ceļošanu, pasākumu apmeklēšanu un citas vairāk vai mazāk ierastas aktivitātes. Katrā jaunās sezonas epizodē parādās jau iepriekš iepazīti personāži, radot iluzoru sajūtu par piederību kādai draugu grupai vai ģimenei, vai vismaz ļaujot apjaust spēcīgu empātiju pret seriāla galveno varoni.



Sekojot seriālu dinamikai, atsaucu atmiņā izstādi ar nosaukumu ”Mobilais muzejs”, ko 2007. gadā Latvijas Laikmetīgās mākslas centrs (LLMC) īstenoja Andrejsalas korpusu ceha zālē un projektu telpā “Ēdnīca”. Izstāde aicināja pārjautāt tajā laikā aktuālo laikmetīgās mākslas muzeja ieceri, kura ēkas skici bija veidojis slavenais arhitekts Rems Kolhāss, paredzot par muzeju pārveidot vēsturisko Andrejsalas termoelektrocentrāles ēku. LLMC sadarbībā ar izstādes māksliniekiem mudināja domāt ne tik vien par muzeja ēku, bet arī par muzeja kolekcijas veidošanu un tā attīstības vīziju.


Rema Kolhāsa Laikmetīgās mākslas muzeja skice 


Apzinot šodienas situāciju, nevar nepamanīt virkni līdzību – mēs, Latvijas Laikmetīgās mākslas centrs, veidojam izstādi – mākslas parku – degradētā pilsētas postindustriālā zonā un joprojām uzdodam tos pašus jautājumus – kad Latvijā būs laikmetīgās mākslas muzejs? Kāds tas būs? Kā tiek veidota topošā laikmetīgās mākslas kolekcija? Šis desmitiem gadu gaidītais laikmetīgās mākslas muzejs jau kļuvis par imagināru tēlu, tādu kā atpazīstamu seriālu varoni, kas ik pa brīdim ieslīd Latvijas kultūrpolitikas kadrā. Tāpēc arī izstādei bijušās tekstilfabrikas “Boļševička” teritorijā likās tik loģiski dot nosaukumu “Mobilais muzejs. Nākamā sezona”.


Kristapa Ģelža darbs izstādē “Mobilais Muzejs” Andrejsalas korpusu cehā 2007. gadā

Sava laika viens no ietekmīgākajiem mākslas kritiķiem Duglass Krimps (1944–2019) 90. gadu sākumā publicē eseju ar nosaukumu “Uz muzeja drupām”, kas veido pamatu eseju krājumam ar tādu pašu nosaukumu, kurā autors izvērš nesaudzīgu institucionālo kritiku un iezīmē paradigmas nomaiņu no modernisma uz postmoderernismu. Kā vienu no būtiskām atsaucēm savā eseju krājumā Duglass Krimps min franču rakstnieka, mākslas teorētiķa un sabiedriskā darbinieka Andrē Malro (1901–1976) “Muzeju bez sienām”, kurā apkopotas neskaitāmas mākslas darbu, kas piederīgi dažādiem laikiem un vietām, fotogrāfijas.” Mēs tos varētu saukt nevis par mākslas “darbiem”, bet “momentiem”,” piebilst Malro.


 Mākslinieku grupas “IRVIN” darbs izstādē “Mobilais Muzejs” Andrejsalas korpusu cehā 2007. gadā

LLMC arhīvs lielā mērā veidojās no šādiem “momentiem”, proti, mākslas darbu fotogrāfijām, kas ir to dokumentācijas sastāvdaļa un kas savā veidā būvē “muzeju bez sienām” , kompensējot laikmetīgās mākslas muzeja neesamību. Tā jau 2007. gadā, atskatoties uz iepriekšējās desmitgadēs paveikto, izstādes “Mobilais muzejs” ietvaros projektu telpā “Ēdnīca” tiek iekārtota LLMC dokumentācijas materiālos balstīta ekspozīcija.

LLMC izstāžu dokumentācijas ekspozīcija izstādē “Mobilais Muzejs” projektu telpā “Ēdnīca”, Andrejsalā, 2007.gadā

Šobrīd, 13 gadus vēlāk, kādreizējās tekstilfabrikas “Boļševička” drupu ainavas kontekstā mēs eksponējam pēdējos 30 gados tapušos mākslas darbus, ar kuru starpniecību aicinām gan iepazīt būtisku Latvijas laikmetīgās mākslas vēstures segmentu, gan iztēloties, kā šie darbi varētu apdzīvot neesošo muzeju, gan pārjautāt mākslas institūciju lomu mūsdienu sabiedrībā.

Izstādē “Mobilais muzejs. Nākamā sezona” tika aicināti piedalīties Latvijā plaši pazīstami un pieredzējuši mākslinieki – Andris Eglītis, Katrīna Neiburga, Jānis Noviks, Ginters Krumholcs, Evelīna Deičmane-Vida, Artūrs Virtmanis, Ēriks Božis, Aigars Bikše, Ivars Drulle, Kirils Panteļejevs, Reinis un Krista Dzudzilo, Monika Pormale, Dace Džeriņa, Brigita Zelča-Aispure – izstādot savus lielizmēra darbus, kas tapuši dažādu mākslas projektu laikā.

Tā kā bieži vien pašiem māksliniekiem nav iespējams nodrošināt piemērotus apstākļus šo darbu uzglabāšanai, parasti šie darbi nokļūst mākslinieku šķūnīšos, draugu vai radu lauku īpašumos vai, sliktākajā gadījumā, tiek aizvesti uz Getliņiem. Tie nav kompakti objekti vai gleznas, ko var iegādāties kāds mākslas kolekcionārs vai mākslā ieinteresēts uzņēmējs, lai pieliktu tos pie sienas savā ēdamistabā vai biroja telpās. Šie mākslas objekti “bez mājām” būtu pelnījuši atrasties Latvijas laikmetīgās mākslas muzeja kolekcijā, taču šeit, atrauti no to sākotnējā konteksta un izstādīti kopā, tie veido jaunu polifonisku Latvijas mākslas vēstures attīstības vēstījumu un aktualizē laikmetīgās mākslas muzeja nepieciešamību.

Tā kā lielākā daļa no mākslas parkā izstādītajiem darbiem laika gaitā nepiemērotu glabāšanas apstākļu dēļ bija stipri cietuši, mums, veidojot ekspozīciju, nācās pārjautāt neskaitāmus ar mākslas darbu restaurāciju, atjaunošanu, vēsturisko vērtību, autorību un autentiskumu saistītus aspektus. Tādējādi mums bija iespēja izmēģināt visai plašu paņēmienu spektru izzūdošo mākslas darbu “atdzīvināšanā”, gan veicot to restaurāciju vai rekonstrukciju, veidojot replikas, atgriežoties pie atsaucēm uz sākotnējām darbu skicēm, transformējot vēsturisko darbu pārpalikumus jaunos vai izlīdzoties ar to fotodokumentāciju. Mūsu mākslas parkā diemžēl pat pēc vairāk nekā gadu ilgiem pūliņiem nebija iespējams uzstādīt Gintera Krumholca darbu “Rozes vārdā”, kurš joprojām kā neveiksmīgas izstāžu organizatoriskās prakses ķīlnieks atrodas Kungu ielā 30 Liepājā, un tā fragments apskatāms, lūkojoties pāri industriālas teritorijas sētas malai. No šajā mākslas parkā apskatāmajiem darbiem vislabāk klājies Ērika Boža instalācijai “Sargājošās debesis”, kuras oriģināls nonācis Latvijas Nacionālā mākslas muzeja krātuvē un varbūt pat kādreiz kādas izstādes laikā būs apskatāms arī muzeja izstāžu zālē.


Gintera Krumholca darbs "Rozes vārdā" 2021. gada tēlniecības kvadriennāles izstādē „Integrācijas anatomija” Latvijas Dzelzceļa vēstures muzejā. Foto: Didzis Grodzs


Arī par izstādes vizuālo kodu izvēlēta atsauce uz 1997. gadā tapušu mākslas darbu – Mārtiņa Ratnika stilizētu piktogrammu ar nosaukumu “Transplantators”, kas Sorosa mūsdienu mākslas centra–Rīga gadskārtējā izstādē “Opera” kā lielformāta zīmējums ierobežotam cilvēku lokam bija skatāms uz Dailes teātra ēkas jumta.


Mārtiņa Ratnika darbs “Transplantators”, Sorosa mūsdienu mākslas centra–Rīga gadskārtējā izstādē “Opera” 1997. gadā

Bijušās tekstilfabrikas “Boļševička” teritorijas gleznieciskā un vienlaikus skaudrā drupu ainava kalpo ne tikai kā ietilpīga metafora mākslas ekosistēmas institucionālajam vājumam, domājot par laikmetīgās mākslas muzeja akūto nepieciešamību, bet arī izgaismos drupu un degradēto zonu valdzinājumu mākslas kontekstā. Šādas pamestas teritorijas, ko var radīt gan ģeopolitiskās krīzes, ekonomiskais sabrukums, ekoloģiskās katastrofas vai pilsētplānošanas neveiksmes, pilsētvidē sastopamas visai bieži. Var, protams, piekrist rakstniecei un vēsturniecei Rebekai Solnitai, kura apgalvo, ka “Pilsēta bez drupām un laika pēdām ir kā prāts bez atmiņām”. Un bijušās tekstilfabrikas “Boļševička” teritorija ir lieliska iespēja šādam atmiņu ceļojumam gan Latvijas mākslas, gan vēstures un industriālā mantojuma kontekstā. *

Aizraujoši vērot, kā mākslas darbi, kas nonākuši ārpus sava sākotnējā tapšanas konteksta, drupu ainavas entropiskajā atmosfērā iegūst jaunu nozīmes lasījumu, savijot viengabalainu vēstījumu, kurā atbalsojās pašreizējās situācijas intonācijas un sajūtas – nolemtības, cerību un ilgu sajaukums. Cik zīmīgs izklausās Artūra Virtmaņa izgaismotās arkas apokaliptiskais brīdinājums “Tomorrow never comes”, pie ieejas sagaidot pandēmijas nogurdinātos izstādes apmeklētājus un tālāk atbalsojoties mākslinieka veidotajā grimstošajā cerību kuģa rekonstrukcijā. No Kristas un Reiņa Dzudzilo instalācijas “Respice post te. Hominem te memento” palicis pāri vien maģiskais vārds “Memento”, kas monumentāli izaug no gruvešu kaudzes, aicinot skatītāju iztēloties atbilstošu teikuma nobeigumu. Mūsu mirstīgumu apliecina arī Katrīnas Neiburgas, Andra Eglīša un Jāņa Novika telpisko objektu grupa, piedāvājot novērot kūdras skulptūru lēno sadrupšanu pretstatā cilvēces mūžsenajām ilgām pēc nebeidzamās jaunības un nemirstības.

Evelīnas Deičmanes-Vidas jau mirušie darbi atdzīvojas jaunā vizuālā tēlā, kas veido optimistisku vertikāli, kaut ko līdzīgu vernakulāram kosmosa kuģim, kuru pavadošajā skaņu celiņā vēl ir notverta kādreizējo mākslas darbu dzīvā balss. Līdzīgi kā Ivara Drulles rūsas gleznojumi saglabā Latvijas izzūdošo lauku sētu zemes nospiedumus.

Ar saukli “Negribu neko ne par kādu naudu” Monika Pormale, pāršķeļot patērētāju sabiedrības kanonus, trāpa pandēmijas noguruma un apnikuma epicentrā. Turpat līdzās grupējas uz postamenta paceltās Ērika Boža telefonbūdas, kuru ciparu ripulis šķiet tikpat neaizsniedzams kā mūsu agrākā dzīves normalitāte. Mākslinieks turpina ironizēt, piedāvājot patvērumu zem “Sargājošajām debesīm”, ko veido eiroremonta iecienītie piekaramie griesti, kas apziņā detonē kā atgādinājums par pēdējā pusotrā gadā dzīvokļos ieslodzīto laiku.

Piemēroties katrai situācijai, mainot savu identitāti atkarībā no apstākļiem, vedina Aigara Bikšes “Tumšādainā tautumeita”. Bet Daces Džeriņas deju grīda, kas sākotnēji projekta “re:publika” ietvarā tika radīta kā platforma pilsētas apkaimju iedzīvotāju iesaistīšanai kopīgās aktivitātēs, uz “Boļševičkas” postindustriālo drupu un pandēmijas fona raisa alūzijas par dance macabre.

Priecē, ka stāstam, ko ļauj nolasīt mākslas parka ekspozīcija, iespējams arī cerīgs nobeigums. Paceļot acis uz vecās katlumājas jumta sēdošo Kirila Panteļejeva radīto zelta Budu vai sameklējot Brigitas Zelčas-Aispures veidoto Villendorfas Veneras arhetipisko skulptūriņu, liekas, ka varam saklausīt klusu apsolījumu, ka kaut kas vēl ir glābjams. Pandēmijas laikā, kad apskāvieni un fiziska tuvība ir kļuvusi par kaut ko ekskluzīvu un neiespējamu, īpašu nozīmi iegūst arī Monikas Pormales performance, kuras dokumentācija apkopota pastkartēs. “Sākotnējo ideju par sarunāšanos, izmantojot “sirds valodu”, nomainījusi fiziskā kontakta nepieciešamība. Šis laiks iezīmējis, ka mēs bez fiziska kontakta – rokasspiediena, apskāviena vai acu kontakta – nespējam iztikt,” saka māksliniece. Un, iespējams, ja jums kabatā būs kāda no šim pastkartēm, sajūta, ka “viss būs labi” kļūs klātesoša un nepārejoša.


*“Boļševičkas” ēka ir celta 1913. gadā, kad tajā plānoja atvērt augstvērtīgu apavu ražotni “Buffalo”, produktu izgatavošanai izmantojot Amerikas bizonu ādu. Tomēr Pirmā pasaules kara laikā ēka kļuva par militāro hospitāli ar vairākām darbnīcām, kas ražoja frontei nepieciešamo. Pēcāk, 1941. gadā, kā vērpšanas un aušanas fabrika tā iemantoja “Boļševičkas” nosaukumu, bet darbību beidza 20. gadsimta 90. gados, kad ražošana apsīka. Kopš 2014. gada, kad bijušajā tekstila rūpnīcā “Boļševička” risinājās “Survival kit 6”, rūpnīcas teritorija vairākkārt tikusi izmantota dažādām kultūras aktivitātēm – 2015. gadā tur bija skatāma daļa no teātra festivāla “Homo novus” programmas, 2018. gadā tā kļuva par vienu no Rīgas Starptautiskās laikmetīgās mākslas biennāles (RIBOCA) norises vietām. Fabrikas noliktavas ēkā, kur 2014. gadā festivāla “Survival kit 6” ietvaros tapa Andra Eglīša un Katrīnas Neiburgas darbs, kas vēlāk tika attīstīts kā Latvijas ekspozīcija Venēcijas mākslas biennālē, joprojām atrodas mākslinieka Andra Eglīša darbnīca, kas kalpojusi kā platforma virknei izstāžu un kultūras pasākumu.


Izstāde "Mobilais muzejs. Nākamā sezona"

03.06.2021.-29.08.2021


Darba laiks:
Ceturtdienās un piektdienās 14:00-20:00;
sestdienās 12:00-20:00.

*Ieeja bez maksas


Adrese:
Bijusī tekstilrūpnīcas “Boļševicka”,
Ganību dambis 30

Projektu atbalsta