Viens no iemesliem, kādēļ es veidoju darbu “Tomorrow never comes”, ir mesidžs (vēstījums), ko vēlos nodot skatītājiem. Šo darbu ir neiespējami viennozīmīgi pozicionēt kādās konkrētās pozitīvajās vai negatīvajās kategorijās. Mani uzrunā šāda veida nenoteiktība, un “Tomorrow never comes” nenoteiktība darbojas kā niansēta diversijas (postoša vai graujoša darbība) forma, – gluži kā dzen koans, kura mērķis ir būt apgaismības palaišanas mehānismam, kur paradoksa funkcija ir izsist prātu no ierastās darbības sliedes.

“Tomorrow never comes” teksta jēga ir apcere par laiku jeb, precīzāk, par laika projicēšanos cilvēka dzīves dimensijā – par specifisku laika uztveri, kas balstīta lineārajā idejā par pagātni, tagadni un nākotni. Šķiet, ka šajā frāzē varētu būt iešifrēta atslēga no durvīm uz mūžīgo tagadni jeb nemirstības formula (vismaz tādā veidā, kā tā būtu pieejama cilvēkiem). Un tādā gadījumā es uzdrīkstos šo tekstu “Tomorrow never comes” klasificēt kā sakrālu tekstu.

Taču “Tommorow never comes” nav tikai teksts vien – tā ir reizē arī skulptūra, kuras DNS veido specifisks butaforisms, kas aizņemts no fenomena, ko varētu dēvēt arī par “amerikānisko sinemātismu”. Šis butaforisms projicē eskeipisma noskaņu (psiholoģisku bēgšanu no nepatīkamiem vai banāliem ikdienas notikumiem), kā arī Lasvegasas neona sapņu vīzijas. Tajā pašā laikā mani iespaidojuši tādi mākslinieki kā Eds Rusča (Ed Ruscha) un Brūss Naumans (Bruce Nauman), kuri apcerējuši amerikāniskās ainavas un kultūrtelpu kā melanholisku, dehumanizētu telpu ar kultūrtradīciju izzušanu un resursu ekspluatāciju, nevis kā lielākoties Amerika tiek atainota – kā holivudisko fikciju realizācijas spēļu laukums. “Tomorrow never comes” – tā jau ir postapokaliptiska vīzija, kuras galvenais varonis varētu būt Makss Rokatanskis (Max Rochatansky) jeb Trakais Makss (Mad Max). “Tomorrow never comes” kā vīzija, kurā dīvainā veidā sadzīvo humānisma ideālisms ar “survaivalisma” brutalitāti.

- Artūra Virtmaņa apraksts

Artūrs Virtmanis (1971) ir mākslinieks, kurš vairāk nekā divdesmit gadus dzīvo un strādā starp Ņujorku un Rīgu. Viņa mākslas darbiem raksturīgs filozofisks poētiskums un eksistenciālisms, radot vizuāli un metaforiski piesātinātu vidi – gaisīgas ogļu zīmējumu vides instalācijas, kurās apvienotas sentimentālu attēlu relikvijas no aizgājušajiem laikmetiem, nesalasāmi kaligrāfijas teksti, grafiski kodi un šifri, atrastu priekšmetu kolekcijas, arhitektūras maketi, mākslas darba veidošanas gaitā uzkrātie artefakti. Viņa radošajai praksei raksturīgas trauslas lielformāta instalācijas, kas apvieno grafiskus ar ogli veidotus zīmējumus un telpas inscenējuma elementus, nereti atklājot tādas tēmas kā entropija, zinātniskā fantastika, utopija, melanholija un mesiānisms. Studējis mākslu un dizainu Rīgas Lietišķās mākslas koledžā (1990), vēlāk tēlniecību Latvijas Mākslas akadēmijā (1996).