Teksts “Negribu neko ne par kādu naudu”, ko māksliniece nosauc par verbālu vārdu spēli, radās kā ironiska pretreakcija drukātajā presē lasāmajiem sludinājumiem, kas raksturo agresīvo patērētājsabiedrības vidi millenium sākumā. Kā jau sludinājums, teksts beidzās ar telefona numuru, kas deva iespēju jebkuram interesantam sazvanīties ar izstādes kuratori Ievu Kalniņu.

Pieaicinot palīgā industriālos alpīnistus, Monikas Pormales darbs tika pabeigts vienas nakts laikā un eksponēts uz ēkas fasādes Raiņa bulvārī 25. Nākamajā naktī pēc ēkas īpašnieku prasības mākslas darbs tika demontēts, jo tika apgalvots, ka darba vizuālais risinājums var potenciāli radīt satiksmes negadījumus. Oficiālu protokolu par satiksmes negadījuma izraisīšanu nesaņēma nedz akcijas organizatori, nedz pati māksliniece. Monika Pormale šo situāciju apraksta šādi: “Interesanti, ka tas notika tieši šīs izstādes kontekstā, kur mākslinieki bija aicināti interpretēt reklāmas formātu. Brandmūri, sienas un skatlogi ir pārsātināti ar reklāmām, šis formāts ir kļuvusi par mūsu ikdienas sastāvdaļu.”

Šī akcija kopumā tika priekšlaikus demontēta un tajā radītos mākslas darbus vēlāk bija iespējams aplūkot fotodokumentācijas formā galerijā “Daugava”. Par darbu “Negribu neko ne par kādu naudu” Pormale ieguva Latvijas Mākslinieku savienības (LMS) balvu par radošo sniegumu 2003. gadā.

Monika Pormale (1974) ir māksliniece, kas strādā ar scenogrāfiju, instalāciju mākslu un fotogrāfiju. Kopš 1990. gadu beigām Monika Pormale, galvenokārt, strādā kā scenogrāfe un kostīmu māksliniece un viņas vārds ir labi pazīstams teātra skatītājiem gan Latvijā, gan citur Eiropā Monikas Pormales darbu spektrs variē no tīrām un konceptuāli skaidrām instalācijām līdz vēsturiski precīzām scenogrāfijām, kam raksturīga skrupuloza pieeja vissīkākajai detaļai, tonim un niansei, kopumā atklājot neizsīkstošu interese par neparasto cilvēku ikdienišķajā pieredzē un ticību humānismam. Beigusi Rīgas Lietišķās mākslas koledžas Tekstilmākslas nodaļu (1993), Latvijas Mākslas akadēmijas Scenogrāfijas nodaļu (1998).