PIETURA "BOTĀNISKAIS DĀRZS"

Attēls: Kristīne Krauze-Slucka, no sērijas “Atbalss”, 2019/2022. Digitalizēti hlorofila attēli no augu lapām.

NĀKAMĀ PIETURA "RIGONDAS GATVE" 

Audio celiņa transkripcija

Nākotnes sabiedrība bija zaudējusi spēju dzīvot uz zemes virsmas. Cilvēki tagad dzīvo izolācijā, katrs savā pazemes istabā. Viņu fiziskās, mentālās un sociālās vajadzības nodrošina visuvarenā “Mašīna”. Laimīgos aprūpē Mašīna, bet nelaimīgos – eitanizē. Ēdiens, mūzika, gulta, vanna un savstarpējā komunikācija ir vienas pogas vai slēdža attālumā. Sociālā distancēšanās ir aizstājusi savstarpējās cilvēku attiecības. Lielāko savu dzīves daļu viņi pavada daloties ar citu pārstāstītām “idejām”, kas tiek atkārtotas no cilvēka uz cilvēku. Ceļošana ir nepopulāra un reti vajadzīga aktivitāte. Pasaule visur ir vienāda un visi dzīvo vienādi, citādi cilvēki nespētu būt laimīgi.

Šo distopisko pasauli, kas attēlo paļāvību un pakļaušanos mehanizētais sistēmai, tūkstoš deviņi simti devitājā gadā attēloja angļu rakstnieks Eduards Morgans Forsters novelē “Mašīna apstājas”. Tūkstoš deviņi simti devītajā gadā autors cerēja, ka pasaule tik tālu nekad nenonāks! Taču tagad Ir divi tūkstoši divdesmit otrais gads. Pirms 113 gadiem Forsters rakstīja…

(Turpmāk lasāmi fragmenti no Eduarda Morgana Forstera noveles “Mašīna apstājas” (1909))

“Iztēlojies mazu, bites šūnai līdzīgu, astoņstūrainu telpu bez

loga, bez lampas, tomēr maigas gaismas piepildītu. Tajā nav

ventilācijas sprauslu, taču gaiss tur ir svaigs. Un, lai arī neredz nevienu

mūzikas instrumentu, telpa melodiski vibrē. Istabas vidū atrodas atpūtas krēsls un pie tā — lasāmā pults. Citu mēbeļu telpā nav.

Atpūtas krēslā sēž satuntulējies ķermenis— neliela auguma sieviete, bāla kā piepe. Tā ir viņas istabiņa.

Atskan elektriskais zvans.

Sieviete pieskaras kādam slēdzim, un mūzika apklust.

«Laikam jānoskaidro, kas tur ir,» viņa nodomāja un iekustināja krēslu,

kuru, tāpat kā mūziku, darbināja mehānisms. Krēsls aizslīdēja uz istabas

otru pusi, kur vēl aizvien uzmācīgi skanēja zvans.

— Kas tur ir? — sieviete jautāja nedaudz aizkaitinātā balsī. Viņa jau vairākkārt, klausoties mūziku, bija iztraucēta. Sievietei bija tūkstošiem paziņu, jo cilvēku savstarpējie sakari bija milzīgi paplašinājušies.

Tiklīdz sieviete pacēla klausuli, viņas bālā, grumbainā seja pārvērtās smaidā, un viņa

teica: — “Labi, lai notiek. Parunāsimies, es tūlīt izolēšos.”

Viņa pieskārās izolācijas rokturim, lai neviens cits nevarētu ar viņu sarunāties. Tad viņa izslēdza apgaismes aparātu, un telpa iegrima tumsā.

— Pasteidzies! — īgnumama atgriežoties, viņa izsaucās. “Pasteidzies, dēls, es šeit tumsā izšķiežu savu laiku”.

Pagāja vismaz piecpadsmit sekundes, līdz apaļā plate, kuru viņa turēja savās rokās, iemirdzējās. Noplaiksnīja blāvi zilgana gaisma, tā kļuva tumšāka un pārvērtās purpursarkanā krāsā. Visbeidzot viņa saskatīja sava, planētas otrā pusē dzīvojošā, dēla atveidu. Un viņš redzēja māti.

— Es jau tev zvanīju agrāk, māt, bet tu vienmēr esi aizņemta vai izolējusies. Man jāpastāsta tev kas svarīgs.

— Kas noticis, dārgo zēn? Saki ātri. Kādēļ tu nevarēji to paziņot pa

pneimatisko pastu?

— Tāpēc, ka labprāt vēlos to pateikt pats. Vēlos, lai tu mani apciemo.

Māte vēroja dēla seju zilajā platē.

— Bet es taču tevi redzu!, — viņa iesaucās. — Ko tad tu vēl

vēlies?

— Vēlos redzēt tevi tieši, nevis ar Mašīnas starpniecību, — dēls sacīja.

— Es vēlos runāt ar tevi pašu, bez apnikušās Mašīnas.

— Klusē! — māte iesaucās, neskaidru baiļu pārņemta.

— Tu nedrīksti teikt neko sliktu par Mašīnu.

— Kāpēc ne?

— To nedrīkst neviens.

— Tu runā tā, it kā Mašīnu būtu radījis dievs, — dēls sašutis

sauca.

— Es pat ticu, ka Tu to pielūdz, kad esi nelaimīga. Neaizmirsti, ka

Mašīnu radījuši cilvēki. Izcili cilvēki, tomēr tikai cilvēki. Mašīna nozīmē

ļoti daudz, bet ne visu. Platē es redzu kaut ko līdzīgu Tev, taču neredzu Tevi

pašu. Klausulē dzirdu kaut ko līdzīgu Tavai balsij, tomēr nedzirdu Tevi

pašu. Gribu, lai tu atbrauc un kādu laiciņu padzīvo pie manis.

Paciemojies, lai mēs varam pārrunāt manas ieceres”.

Māte mēģināja atrunāties, ka esot grūti atlicināt laiku apciemojumam.

— Ar gaisa kuģi tu vari atlidot divās dienās.

— Man nepatīk gaisa kuģi.

— Kāpēc?

— Man ir pretīga tā šausminošā brūnā zeme un jūra, un zvaigznes, kad satumst. Man gaisa kuģī nerodas nekādas domas.

— Kādas domas gan var rasties gaisā?”

- Edvards Morgans Forsters (1909)